Jaunumi un publikācijas

24.09.2012

Valdes atbildība maksātnespējas situācijās

Uzņēmuma valdei par saviem pienākumiem būtu jāatceras arī maksātnespējas priekšvakarā, uzskata zvērināta advokāte un Sertificēta maksātnespējas administartore Evija Novicāne.

Pēdējos pāris gados jaundibinātu uzņēmumu skaits arvien palielinās un tas ir apsveicami, raugoties no ekonomikas attīstības aspekta. Katrs jauns uzņēmējs cer, ka viņa izlolotais bizness nesīs labus rezultātus un peļņu, taču realitātē tas diemžēl ne visiem izdodas. Nevēlos biedēt jauno uzņēmumu vadītājus, tomēr pašreizējā situācija maksātnespējas jomā mudina atgādināt, ka valdei kā uzņēmuma izpildinstitūcijai ir savi likumiskie pienākumi, par kuriem nedrīkstētu aizmirst, arī saskaroties ar finansiālām grūtībām. Prakse rāda, ka ne katrs no jaunajiem un arī vairs ne gluži jaunajiem uzņēmējiem apzinās, ka valdes priekšsēdētāja vai valdes locekļa statuss nes līdzi arī atbildību.

Krietns un rūpīgs saimnieks ar atbildību.

Uzņēmuma valdes galvenais pienākums ir rūpēties par uzņēmuma darba organizāciju, lai īstenotu nospraustos mērķus un gūtu plānoto peļņu. Taču, ja dažādu iemeslu dēļ uzņēmums saskaras ar finansiālām grūtībām, valdes locekļiem savlaicīgi jākonstatē brīdis, kad jāpieņem lēmums par maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšanu. Komerclikumā ietvertā frāze – valdes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam, nav emocionāls uzmundrinājums, bet gan noteikums, kura neievērošanai ir tiesiskas sekas.

Pienākums rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam ietver prasību ievērot normatīvos aktus, tai skaitā, ievērot Maksātnespējas likumā noteikto – iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, ja uzņēmums nespēj nokārtot parādsaistības, kurām iestājies izpildes termiņš, vai arī nav iespējams panākt vienošanos ar kreditoriem un ierosināt tiesiskās aizsardzības procesa lietu.

Maksātnespējas procesa administratori ļoti bieži saskaras ar situācijām, kad maksātnespējas process tiek uzsākts novēloti – tad, kad uzņēmumam vairs nav nekādu līdzekļu, no kuriem segt kreditoru prasījumus. Tas var šķist neētiski, taču es nevēlos šoreiz moralizēt par biznesa ētiku. Parunāsim par atbildību.

Samērā bieži nākas dzirdēt viedokli, ka vienīgā atbildība, kas valdes locekļiem var iestāties par savlaicīgu maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu, ir administratīvā atbildība. Vai šādam viedoklim ir pamats? Vai varbūt tomēr uzņēmumam un tā kreditoriem ir tiesības vērsties tiesā ar prasību pret valdes locekļiem par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu?

No vienas puses, Latvijā šobrīd nav tiešas normas, kas nosaka valdes locekļu civiltiesisko atbildību par savlaicīgu maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu. No otras puses, būtu maldīgi uzskatīt, ka tādēļ valdes locekļi neatbild par novēloti uzsākta maksātnespējas procesa dēļ radītajiem zaudējumiem. Proti, valdes locekļu pienākums savlaicīgi iesniegt uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikumu izriet no krietna un rūpīga saimnieka gādības, kas valdes locekļiem jāievēro ikdienas darbā, vadot uzņēmumu. Un tas nozīmē, ka gadījumā, ja valde savlaicīgi neiesniedz uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikumu, valdes locekļiem var iestāties atbildība par uzņēmumam un kreditoriem nodarītajiem zaudējumiem.

Tāds attaisnojums kā pieredzes un zināšanu trūkums vai normatīvo aktu prasību nepārzināšana nevar kalpot par pamatu maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanai. Arī pārlieku lielā darba slodze nav attaisnojums likuma prasību nepildīšanai, jo krietnam un rūpīgam saimniekam ir pienākums patstāvīgi kontrolēt un pārzināt uzņēmuma finansiālo stāvokli. Tādējādi atbildības pienākums neatkrīt, ja valdes loceklis nav spējis adekvāti novērtēt uzņēmuma finansiālo stāvokli, un līdz ar to ir samērā grūti iedomāties gadījumus, kad valdes loceklis varētu nebūt vainojams par savlaicīgu uzņēmuma maksātnespējas procesa pieteikuma neiesniegšanu.

Zaudējumus pierādīt grūti, tomēr iespējami. Zaudējumu nodarīšanas fakta konstatēšana un apmēra pierādīšana ir viena no būtiskākajām problēmām, ar ko nākas saskarties, ceļot prasību pret valdes locekļiem. Tomēr prakse rāda, ka prasību skaits pret valdes locekļiem aizvien pieaug, un tas nozīmē, ka valdes locekļu civiltiesiskā atbildība ir realitāte, nevis iedomu auglis.

Pirmkārt, kas tad ir zaudējumi? Maksātnespējas procesa savlaicīgas uzsākšanas mērķis ir izslēgt no tiesiskās aprites uzņēmumu, kurš nespēj segt savas saistības, lai liegtu šādam uzņēmumam iespēju turpināt komercdarbību un nodarīt zaudējumus kreditoriem. Tādēļ zaudējumus, kas rodas novēloti uzsākta maksātnespējas procesa dēļ, veido uzņēmuma mantas samazinājums, kas var izpausties gan kā aktīvu samazināšanās, gan arī kā saistību palielināšanās.

Otrkārt, kā aprēķināt zaudējumu apmēru? Zaudējumus, kas uzņēmumam rodas maksātnespējas procesa pieteikuma savlaicīgas neiesniegšanas dēļ, veido tā mantas samazinājums pēc dienas, kad uzņēmumam bija jāiesniedz maksātnespējas procesa pieteikums, jeb faktiskās maksātnespējas iestāšanas dienas. Lai aprēķinātu zaudējumu apmēru, jāsalīdzina uzņēmuma mantas apjoms maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā ar to mantas apjomu, kas uzņēmumam bija dienā, kad iestājās pienākums iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu.

Piemēram, ja dienā, kad uzņēmumam iestājās pienākums iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu, uzņēmuma aktīvi bija 10 000 latu vērtībā, bet saistības 15 000 latu apjomā, savukārt maksātnespējas procesa pasludināšanas dienā aktīvi bija 2 000 latu vērtībā un saistības 16 000 latu apjomā, ir pamats konstatēt, ka aktīvu vērtība ir samazinājusies par 8 000 latiem, bet saistības pieaugušas par 1 000 latiem. Tādējādi uzņēmumam savlaicīgas maksātnespējas procesa neuzsākšanas dēļ radušies zaudējumi 9 000 latu apmērā.

Savukārt kreditora zaudējumus veido starpība starp faktiski saņemto summu un to summu, kādu kreditors būtu saņēmis, ja uzņēmums savlaicīgi iesniegtu maksātnespējas procesa pieteikumu. Bet, ja kreditors līgumu ar uzņēmumu noslēdzis jau pēc faktiskās maksātnespējas iestāšanās, kreditors var iesniegt tiesā pasību pret valdes locekli par to summu piedziņu, ko šis kreditors iegūtu, ja neslēgtu līgumu ar faktiski maksātnespējīgu uzņēmumu.

Uzņēmuma un kreditora zaudējumi nav viens un tas pats

Sākotnēji varētu šķist, ka starp zaudējumiem, kas radušies pašam uzņēmumam un kreditoriem novēloti uzsākta maksātnespējas procesa dēļ, liekama vienādības zīme. Tomēr ne vienmēr tas ir tik viennozīmīgi. Piemēram, ja uzņēmums, būdams faktiski maksātnespējīgs, par tirgus cenu pārdevis savu mantu un iegūtos līdzekļus izmaksājis tikai dažiem kreditoriem, šādā situācijā varētu būt nodarīti zaudējumi tiem kreditoriem, kuru prasījumi nav segti no mantas pārdošanas rezultātā gūtajiem ienākumiem, jo, uzņēmumam savlaicīgi iesniedzot maksātnespējas procesa pieteikumu, saņemtie ienākumi tiktu sadalīti visu, nevis atsevišķu kreditoru prasījumu segšanai. Tādējādi, kreditoriem, kuru prasījumus uzņēmums pēc mantas atsavināšanas nav sedzis, ir radušies zaudējumi tādēļ, ka uzņēmums nav savlaicīgi iesniedzis maksātnespējas procesa pieteikumu.

Valdes motivēšanai jāgroza likumi

Neskatoties uz to, ka esošais tiesiskais regulējums ir pietiekams, lai celtu pret valdes locekļiem prasības par zaudējumu piedziņu, kas radušies novēloti uzsākta uzņēmuma maksātnespējas procesa dēļ, salīdzinoši lielais novēloti uzsākto maksātnespējas procesu skaits vedina domāt par likumu grozīšanas nepieciešamību un tiesību normu papildināšanu. Jāņem vērā, ka arī citās Eiropas valstīs nolūkā mazināt novēloti uzsāktu maksātnespējas procesu skaitu jau finanšu krīzes pirmsākumos tika veikti grozījumi dažādos likumos, paredzot valdes locekļu civiltiesisko atbildību uzņēmuma maksātnespējas gadījumā.

Lai uzlabotu situāciju, pirmkārt, būtu jāievieš tieša norma par valdes locekļu civiltiesisko atbildību uzņēmuma maksātnespējas gadījumā. Šāds regulējums veicinātu valdes locekļu motivāciju regulāri kontrolēt uzņēmuma finansiālo stāvokli un savlaicīgi veikt pasākumus finansiālās situācijas stabilizēšanai.

Vienlaikus gan jāuzsver, ka valdes locekļu civiltiesiskā atbildība būs efektīvs līdzeklis kreditoru interešu aizsardzībai un savlaicīgai maksātnespējas procesa uzsākšanai tikai tad, ja tiks veiktas kompleksas izmaiņas esošajā tiesiskajā regulējumā.

Manuprāt, būtu jāveic vismaz divi normatīvo aktu precizējumi. Pirmkārt, būtu jāpapildina Maksātnespējas likums, nosakot pienākumu iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu vai tiesiskās aizsardzības procesa pieteikumu brīdī, kad uzņēmuma parādsaistības pārsniedz aktīvus, jo tieši parādsaistību pārsvars pār aktīviem ir pirmais signāls, kurš norāda, ka parādniekam nepietiek mantas, lai varētu izpildīt visas savas saistības. Tas nozīmē, ka jau šajā brīdī ir nepieciešams veikt pasākumus kreditoru interešu aizsardzības nolūkā. Un maksātnespējas procesa pieteikuma iesniegšana vai tiesiskās aizsardzības procesa īstenošana ir efektīvākais veids, kā nodrošināt kreditoru interešu aizsardzību, jo pastāv visaugstākās izredzes apmierināt kreditoru prasījumus.

Vienlaikus ar Maksātnespējas likuma grozījumiem jāveic arī grozījumi Komerclikumā, ieviešot valdes locekļu civiltiesisko atbildību par maksātnespējas procesa pieteikuma vai tiesiskās aizsardzības procesa pieteikuma neiesniegšanu situācijā, kad uzņēmuma parādsaistības pārsniedz tās aktīvus vai uzņēmums nespēj izpildīt savas saistības.

Valdes locekļu civiltiesiskās atbildības apmērs uzņēmuma maksātnespējas gadījumā ir diskutējams, taču, uzskatu, ka potenciāla savas personīgās naudas zaudēšana šā brīža Latvijas biznesa vides realitātē sniegtu vislabākos rezultātus, efektīvi motivējot valdi, kā arī sniedzot papildus līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai.

http://www.delfi.lv/bizness/viedokli/advokate-valdei-par-saviem-pienakumiem-jaatceras-ari-maksatnespejas-prieksvakara.d?id=42694324#ixzz2tDnDBw51

Leave a Comment

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Informējam Jūs, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (cookies), lai iegūtu anonimizētu pārskatu par lietotāju aktivitātēm vietnē.


This site is using cookies to collect anonymised statistics about the user activity on the site.


Vairāk informācijas / More information

Sīkdatne jeb sīkfails (angļu: cookie — burt. 'cepums'), ir tīmekļa servera nosūtīta neliela teksta virkne klientam (parasti tīmekļa pārlūkprogrammai), kura tiek saglabāta lietotāja datorā kā parasta datne. Ar tās palīdzību serveris var identificēt lietotāju, pārbaudot klienta atsūtīto sīkdatni. Šis mehānisms tika ieviests tādēļ, ka pats HTTP protokols neuztur savienojuma stāvokli, un klienta katru jaunu pieprasījumu serveris uzskata par jaunu klientu.

Sīkdatņu mehānismu apraksta RFC 2965 (HTTP State Management Mechanism), kas iznāca 2000. gadā un nomainīja RFC 2109.

Visbiežāk sīkdatnes izmanto lietotāju autentifikācijai (lietotājam ievadot savu lietotājvārdu un paroli, serveris nosūta uz lietotāja datora unikālu teksta virkni, pēc kā vēlāk var noteikt, ka lietotājs ir pieslēdzies sistēmai), sesijas uzturēšanai, kā arī specifiskas informācijas saglabāšanai par lietotāju. Izmantojot sīkdatnes, lietotājs veido tīmekļa vietni atbilstoši savām vēlmēm un interesēm.

Kopš sīkdatņu ieviešanas daudzi interneta lietotāji ir noraizējušies par personiskās dzīves izsekošanu, jo ar sīkdatnēm var izsekot lietotāja veiktās darbības un ieradumus, kad tas veic tīmekļa lapu pārlūkošanu. Sakarā ar to vairākās valstīs (ASV, Eiropas Savienībā) ir pieņemti likumi, kas regulē sīkdatņu lietošanu. Bez tam sīkdatņu negatīvs aspekts ir slikta drošība, jo tās ne vienmēr var precīzi identificēt lietotāju (ja datoru izmanto vairāki lietotāji), tās var ļaunprātīgi pārtvert un izmainīt.

Sīkdatnes ir iespējams arī nobloķēt, bet, tiklīdz tas ir izdarīts, var rasties problēmas, jo var nestrādāt kāda no tīmekļa vietnes piedāvātajām funkcijām vai pat liegta piekļuve pie tās. Dažādām pārlūkprogrammām ir atšķirīgi veidi, kā nobloķēt sīkdatnes. Sīkdatnes, kā jebkuru failu, ir iespējams arī izdzēst, bet tas nozīmē, ka uz sīkdatņu pamata veiktie iestatījumi netiks saglabāti.




An HTTP cookie (also called web cookie, Internet cookie, browser cookie, or simply cookie) is a small piece of data sent from a website and stored on the user's computer by the user's web browser while the user is browsing. Cookies were designed to be a reliable mechanism for websites to remember stateful information (such as items added in the shopping cart in an online store) or to record the user's browsing activity (including clicking particular buttons, logging in, or recording which pages were visited in the past). They can also be used to remember arbitrary pieces of information that the user previously entered into form fields such as names, addresses, passwords, and credit card numbers.


Close